Prokrastinācija un savienošanās ar radošumu
Viss, kas man nepieciešams, lai noskaņotos radošai dienai, ir sakārtota darba vide. Ja tā ir diena, kas veltīta manam profesionālajam darbam, tīrs, glīts galds ļauj ātri un viegli pieslēgties notiekošajam procesam un sākt strādāt pie klienta uzdevuma. Bet, ja šī ir radoša diena, ko esmu veltījis kādas idejas izpētei, izpētei vai attīstīšanai, iesākums var aizņemt ilgāku laiku. Tas varētu arī sākties ar ilgāku vilcināšanās periodu, kura laikā es nedaru neko citu, kā tikai attīru prātu un nododu sevi jūtām.
Klusumā. Vienatnē
Troksnis un sadzīves kņada ir radošās plūsmas ārējie traucēkļi. Es nevaru strādāt ar apkārtējiem cilvēkiem, un man nevajag mūziku. Klusums un vienatne ir mani ideālie darba apstākļi. Tomēr dažreiz man patīk ieslēgt kādu mūziku, lai redzētu, kurp tā mani aizved. Es to daru, kad nejūtu impulsu vai nevaru atrast ceļu cauri daudziem materiāliem. Mūzikas noskaņa varētu, piemēram, izraisīt agresīvākas vizuālās izpausmes.
Taktilās sajūtas daudz ātrāk savieno mani ar radošo plūsmu. Pēc tam dodos ārā, lai būtu tiešā saskarē ar dabu. Man vajag vērot un pieskarties augiem un ziediem, sajust to virsmas, faktūras un formas. Daudzu Rīgas apkaimes Āgenskalna māju pagalmi ir pilni ar dabiski sētiem pļavu ziediem un vienkāršām puķu dobēm. Un tieši šis kontrasts – dabas klātbūtne pilsētā – ir tik iedvesmojošs! Tas ietver skatīšanās un pamanīšanas brīnumu. Turklāt, klejojot pa šiem pagalmiem, man šķiet, ka es daru kaut ko aizliegtu... Bet es zinu, ka es neesmu vienīgais. Profesionāli floristi klīst arī pa pilsētas zaļajām zonām, meklējot dažādus dekoratīvus zariņus un zariņus.
Sentimentalitāte, floksis un atmiņas kā droša vieta
Mans darbs galvenokārt ir process ar sevi. Neatkarīgi no tā, vai tā ir ziedu fotografēšana vai kas cits, tas ir mans personīgais meklējums, taču tas ietver arī interesi un citu cilvēku reakciju vērošanu. Cilvēka pieredze ir ārkārtīgi subjektīva. Viena cilvēka veids, kā uz kaut ko skatās, var ievērojami atšķirties no tā, kā cits cilvēks skatās uz to pašu.
Piemēram, daba man asociējas ar vecmāmiņas dārzu un bērnības vasarām tur, kas, jāatzīst, man toreiz bija zināmā mērā uzspiestas. Ziedi puķu dobēs man šķita tik pašsaprotami – dažus no tiem pat uzskatīju par neglītiem – un asteru ziedēšana atgādināja atgriešanos skolā. Bet sentimentalitāte tagad mani atgriež pie floksiem, sarkanajām tulpēm un tām pašām asterēm... Manas atmiņas par šiem ziediem var būt negatīvas, taču pieredze ar tiem man šķiet droša vieta. Un ar savu darbu es vēlos parādīt, ko šajā pieredzē esmu atradis skaistu.
Neatkarīgi no tā, vai tā ir bilde vai īsti ziedi, tie katrā kaut ko izsauc. Gan ekstraverts, gan ļoti atturīgs cilvēks var spēcīgi reaģēt uz romantisku fotoattēlu, savukārt pieticīgas pienenes attēls var patiešām aizkustināt kādu, par kuru es citādi domāju, ka interesē tikai dārgas un eksotiskas lietas. Bet tas nenozīmē, ka es šos secinājumus jebkādā veidā izmantoju savā darbā. Es vienkārši novēroju.
Sākotnēji tas, kas mani fascinēja ziedu fotografēšanā, bija to telpiskā izpēte. Ziedi ir sarežģīti; tie ir krāsaini, teksturēti un telpiski. Mani ieinteresēja daudzās formas, kas atrodamas vienā objektā, to griežot, saliecot vai atverot. Turklāt zieds mainās un transformējas katru dienu, un arī mani piesaistīja šis pārmaiņu aspekts. Šodien zieds ir tāds, rīt jau pavisam citādāks, un aizvakar tā vairs nav vispār. Ja nepaspēji nofotografēt, tava iespēja ir zudusi! Tas ir zaudēts brīdis, zaudēta iespēja.
Izpētījis ziedu formu un uzbūvi, sāku sarežģīt procesu, veidojot kompozīcijas un vērojot, kā tās viena otru papildina. Šis mācību process nekad nebeidzas, un mans izaicinājums ir visu, ko var redzēt ziedos, pārvērst attēlā.
Nemitīga krāsu izpēte
Es pastāvīgi vēroju krāsas, gaismu un attiecības starp abiem. Krāsām gan dabā, gan citu darbos pievēršu lielu uzmanību. Es vienmēr uzdodu sev jautājumus, piemēram, kāpēc viena krāsa vai krāsu kombinācija mani aizrauj, bet cita ne. Vai arī kā krāsa ietekmē darba uztveri, virza skatītāja skatienu vai domu vai rada noskaņu vidē? Dabā esošā krāsu nianse, daudzveidība un tīrība mani ļoti fascinē. Dabā esošās krāsas nekad nešķiet nejaušas vai nesaskaņas.
Ķermenis kā skulptūra
Kad es fotografēju, es redzu ķermeni kā objektu. Cilvēks kļūst par skulptūru, kuru var pagriezt un mainīt, un tā kustas savā unikālā veidā. Liela daļa šo kustību ir centrēta krūškurvja zonā. Šajā ķermeņa daļā ir daudz kaulu, telpiskuma un dimensijas, un tas vienmēr rada estētiku.
Lai gan esmu portretu fotogrāfs, man labāk patīk strādāt ar ķermeni. Cilvēka sejas fotografēšana ir liela atbildība, kuru es dažreiz negribu uzņemties. Tas ietver sava veida psiholoģisku spēli starp fotogrāfu, viņa redzējumu un to, kā subjekts redz vai vēlas redzēt sevi. Turklāt ir daudz vairāk, ko var izteikt ar ķermeni. Seja ir ierobežojoša; tas automātiski rada skaistuma vai neglītuma ietvaru.
Skaistuma jaunā seja
Mūsdienās skaistuma standarti mainās un brūk. Notiek lielas pārmaiņas gan modē, gan sabiedrībā. Cilvēkos ir jūtama pretestība, un katrs kaut ko savu cenšas pasniegt kā skaistu. Šķiet, ka esam sākuši uzskatīt, ka skaistums slēpjas unikalitātē un daudzveidībā. Ir grūti nofotografēt pārāk skaistu seju. Grūti tajā kaut ko atklāt, attēlot kā īstu un dzīvu – tas ir vienkārši skaisti. Galu galā tas kļūst gandrīz kā ilustrācija. Skaistums bieži vien ir atrodams tikai niansēs. Skaistuma pieredze ir reta un pietiekami slāņaina. Gribas tajā pakavēties ilgāk, jo pirmajam iespaidam var sekot nākamais iespaids. Skaistums atklājas pakāpeniski, un es vēlos tam dot laiku un izpētīt to līdz dziļumiem. Skaistais var sastāvēt arī no neglītā.
Ja vēlamies piedzīvot ko autentisku vai kaut ko jaunu, mums ir jāpārvar paši savi garīgie bloki, jāizkāpj no rutīnas un komforta zonas. Mums ir jārunā ar svešiniekiem, jāiet dabā, nebaidoties no blaktīm vai čūskām... Man ceļojuma sajūta rodas, kad pārvaru sevi. Tajā brīdī notiek sava veida iekšēja transformācija, epifānija. Man šķiet, ka varu kontaktēties ar savu iekšējo es, ko citādi nevaru piedzīvot savā ierastajā vidē.
Cilvēki, kurus satiek kā dzinējspēku profesionālajā dzīvē
Manu stilu ir veidojuši satiktie cilvēki – cilvēki, kuri manā dzīvē ir ieradušies negaidīti un likuši man paskatīties uz to, ko es varu darīt un par ko, iespējams, nemaz nenojautu. Šie cilvēki man ir uzticējuši savas idejas un ļāvuši tās attīstīt tālāk. Man patīk arī sadarboties, kopjot savas idejas ar citiem. Šobrīd strādāju ar mentoru, kurš virza mani uz sevis apzināšanos gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē. Viņš man māca objektīvi skatīties uz saviem sasniegumiem. Mākslinieki un profesionāļi bieži bēg no pašidentifikācijas; viņi izvairās aprakstīt savu darbu un dod priekšroku ļaut darbam runāt pats par sevi. Bet spējā izteikties ir liels spēks.
Jutekliskums formās un faktūrās
Savu darbu raksturoju kā juteklisku. Man šķiet, ka tekstūras ir jutekliskas, un dažādas līknes un viļņojumi, kas izraisa asociācijas un jūtas. Bet šī juteklība var būt arī tikko manāma. Tāpat, fotografējot ziedus un priekšmetus, es meklēju taustes sajūtu. Vizuāli mans darbs tiecas būt kā glezna, kas patiesībā ir diezgan grūti tverama, subjektīva sajūta.
Flāmu baroka gleznotājs Pīters Pols Rubenss mākslā mani ilgi uzrunāja. Mani viņa gleznās fascinēja dabas un cilvēku mijiedarbība. Mani piesaista māksla, kas var izraisīt gandrīz taustes sajūtas, un darbi, kuros var novērot pieredzi, nevis konkrētu objektu vai priekšmetu. Mani iedvesmo mākslinieku spēja neaprobežoties tikai ar vienu mediju – tad viņu mākslai nav robežu, un es uzskatu, ka tas to padara patiesu!
Iedvesma ir nemitīga
Iedvesma plūst pie mums visu laiku, tāpēc ir svarīgi trenēt savas sajūtas to uztvert. Iedvesma ir informācija: vizuālā, fonētiskā, taustes. Tas ir mums visapkārt un vienmēr pieejams. Tomēr mani fascinē tas, kā mākslinieki, kas atklājuši savu unikālo valodu, stilu, priekšmetu vai tehniku, var kļūt par iedvesmu paaudzēm, tādējādi izturot un kļūstot mūžīgi. Es uzskatu, ka iedvesmai ir jānāk no avota – no tīrākā, sarežģītākā, patiesākā aku avota, jo tad šai iedvesmai ir iespēja pārveidoties par kaut ko kvalitatīvu. Pretējā gadījumā tas kļūst vājāks ar katru nākamo transformāciju.